OK, vēl kādu nedēļu būs jādzird par R7 un manu veco muguru.
Vakardien Jansija cerēja, ka es palīdzēšu viņai parakt dārzu un es vienmēr visiem saku jā, jo esmu good girl, bet vakar mana mugura bija tā nogurusi, ka bija jāsaka sliktākais vārds pasaulē - nē. Vēl šorīt līdz šim nelietotie muskuļi nebija pilnībā atlaidušies. Es secināju, ka tad, ja saritinās embriona pozā, tad atlaiž. Diemžēl, darbā es to nevaru darīt.

Šorīt stresa vairs īpaši nebija, jo es apmēram jau zināju, kā tas mocis uzvedas, plus es braucu pa savu parasto maršrutu. Viens gabals ir jābrauc pa pilsētu, bet ceturtdienās trafiks ir daudz brīvāks, līdz ar to nebija īpaši daudz jāpārslēdzas.

Izmēģināju counter-stearing, bet tas, kā šķiet, īpaši nedarbojas, kā arī šodien man daudz labāk sanāca griezties un liekties, jo riepas ir gripīgas un šitais jamijs griežas vnk lieliski, kad iespiež ar celīti bākā. It īpaši vienā krustojumā, kur ir jātaisa kreisais - aiz manis bija auto un tad, protams, bija jāliecas, cik nu var, lai nedomā, ka es kaut kāda salaga (es esmu, bet fake it till you make it).

Bet, šitie moči ir domāti tikai jauniem cilvēkiem, kuriem mugurkauls vēl nav pārvērties par slotaskātu. Arī - diezgan nogurst labā roka (tagad zinu, kā ikdienā jūtas resort) ar kuru jātur gāze, tāpēc šodien visu laiku cerēju trāpīt uz sarkanajiem, lai var atpūsties. Un, protams, lai var atrauties no visiem auto, kad iedegas zaļais. Galvenais, lai es nebūtu atrāvusies nevienu sodu, jo es it kā zinu, kur ir radari, bet problēma ar moci ir tā, ka ātruma izjūta neatbilst realitātei - liekas, ka tikai krūzo, bet ir pāri 100.
Bet nu OK, no stress, es īpaši ātrumu nepārkāpju, ātri atmetos, ja gadās pāršaut par daudz pāri un daru kaunu visam supersport community un braucu lēni, ievērojot distances, utt.