Ir tāda grāmata "Piecas mīlestības valodas"..
Un visforšāk laikam ir, ja tās "mīlestības valodas" sakrīt abām pusēm. :) Td nerodas sajūta, ka es viņam/ai visu, bet viņš/a man neko.
Piemēram, ir cilvēki, kam svarīgākas dāvanas, kam - darbi, kam - "vārdi", kam - pieskārieni, kkam - laiks.. Nu tā ļoti rupji sadalot.
Piemēram, mana mamma un meita ir dāvinātājas - bet man tās dāvanas ir nu tā, ka tiešām vienaldzīgas, es labāk kādu labu vardu dzirdētu. Bet teiksim no savas mammas labu vārdu tik ar stangām var izvilkt, za to sliktus - atliektiem galiem. Un tad arī man rodas sajūta, ka mani nemīl, a mammai varbūt rodas sajūta, ka "es jau visu daru, bet meita nepateicīga".. Tas pats arī pāru un jebkurās attiecībās.