Tas, ka Ādama tēls tika tālāk attīstīts un analizētas viņa iekšējās pretrunas, man nebija cringe, tas bija kvalitatīvi. Man cringe bija tas, ka Ēriks ar viņu spēja izveidot ķipa abpusēji cieņpilnas attiecības par spīti agrākajam teroram, dzīvē tā nenotiek. Ja atmiņa mani neviļ, tad šo attiecību sākumā Otis vēl tieši par šo jautājumu ar Ēriku runāja, laikam no tā gaidīju, ka vēlāk tiks attīstīts jautājums par abusive relationship and Stokholmas sindromu.