Man šķiet, ka beidzot atklāju savas dzīves aicinājumu.
Tā ir zāles pļaušana ar benzīndarbināmo pļāvēju!
Jau divas nedēļas atgādināju mājas saimniecei, lai izvelk laukā no šķūnīša, kas šorīt beidzot arī notika. Diemžēl, prieki bija īsi, jo saule lec, varde lec, pļāvējs nelec un bendža lija laukā. Tomēr, mans bf ir Makgaivers, izjauca karburatoru, izgrieza no kartona jaunu blīvi un tad es pļāvu, PĻĀVU, bļe, no sirds un no rajona! Sākumā ar bruņurupuča ātrumu, bet drīz vien laidu arī zaķī (no shit, tur ātrumu apzīmē ar šiem lopiņiem)! Reāli super, žēl, ka gandrīz nekas pļaunams nav palicis. Varbūt tad, kad atgriezįšos no Bonifācija brīvdienām.
Pēc tam mēs mūsu saimniecei palīdzējām viņas hordinga problēmai un marīkondonējām no tās dārza žurkubūdas visus hlamus hujamus, no kuriem sanāktu viens lielisks Jāņu sārts, bet jādomā taču par klimatu un ozonu.
Kad pļāvu, otrs pensis iznāca ārā un izteica nožēlu manam bf, ka zāles vairs nav, jo saimniece to parasti pļaujot peldkostīmā. Viņi ir 80-90 gadu vecuma grupā. Un totāli viens otru aprunā.
Viņa: "Viņš bāž degunu manā pastā un uzbāžas ar komentāriem!"
Viņš: "Viņa saņem tik daudzus sodus par autopārkāpumiem! Ko gan mums ar viņu darīt? Plus, viņai ir tik stulbi draugi!"

Tā mums te iet.