Kalni ir skaisti un bīstami, bet tik un tā vilina.
Es esmu diezgan liela drāmas karaliene. Tātad, divas epizodes no šīm brīvdienām.

Pirmā - uzbraucam augšā kalnā, tur vējš, puteņo, ne sūda neredz. Braucam lejup pa nogāzi, bet brīžiem pārņem tā sirreālā sajūta, kad nevar saprast, uz kuru pusi šļūc un cik ātri un ir gadījies novilkt uz pakaļas, jo esi nejauši pārsniedzis pizas torņa šķībumu.
Ne pārāk tālu no sākumpunkta attopamies kaut kādās trašu krustcelēs, bet neviens pacēlājs neiet. Joprojām puteņo, nav skaidrs, uz kuru pusi labāk doties. Draugs grib braukt lejup frīraidā, bet es jau esmu panikā un man veļas krokodīļa asaras, turklāt ar to trasi arī neko nevar saprast - vietām var paiet, vietām pēkšņi iegrimsti līdz turienei, kur kājas satiekas. Es jau biju gatava rāpties atpakaļ uz sākumpunktu, jo visi citi varianti izskatījās, ka beigsies kā Kauja pie Knipskas. Bet nu kādu piecu minūšu laikā tomēr parādījās citi cilvēki, kuriem sekojām un nobraucām pa trasi zemāk, kamēr iestājās normāla redzamība un tad jau gan laidām kokos.

Otrā - braukājam frīraidā un draugs pierunā pievienoties vienam citam variantam, kas ir mazliet stāvāks un mežaināks. Viss it kā OK, nav baigi stāvs, var braukt, bet vienā brīdī ir jātraversē pa diezgan šauru taku. Un tad es no tās takas, protams, nedaudz noslīdēju, jo nemāku tik labi kontrolēt ātrumu, ja traverse ir šaura un mēdz būt ar asiem stāvumiem pēc kuriem grūtāk sabremzēties, un kā noslīdēju, tā uzreiz līdz viduklim pūderī. Vienu kāju izdabūju no snova stiprinājumiem, bet otrai nevaru attaisīt purngala stiprinājumu, kurā sniegs vai kas nu tur saķēries. Tad nu sēdēju tur kā Ronja ar iesprūdušu kāju un gaudoju, kamēr draugs, manas gaudošanas stresināts, kārpījās cik vien ātri var, lai mani atbrīvotu, kas viņam arī beigās izdevās.

Kopumā viss bija ļoti labi, bet tas nenormālais sniega kvantums, dziļums un lavīnu draudi tomēr liek spalvām turēties pussaceltām visu snovošanas laiku, jo pa trasēm braucām tikai lai traversētu no vienas frīraida zonas uz nākamo vai arī meklējot citas vietas, kur frīraidot. Kopš sāku braukt ārpus trasēm, trases liekas reāli garlaicīgs un arī grūts pasākums, jo pārāk jau nu ātri viss tiek vienmēr sadzīts pampakos, kas mijas ar ledainiem un slideniem laukumiem. Savukārt offpistes mīkstais pūdersniegs, koki un nolecieni no apsnigušiem celmiem ir pilnīga laime, kaut arī bīstama.