Ai, plīz, man patīk arī Eimija Šūmere.
Principā, diezgan prasti joki, bet man patīk, jo tieši konkrēti man liekas totāli rēcīgi.
Es smejos gan par jokiem, kurus varu attiecināt uz sevi, gan par jokiem, kur nevaru un arī par jokiem, kuriem nepiekrītu.

Piemēram, kaut kad biju uz Džimiju Karru, kuram, šķiet, vispār nav nevienu bremžu un tabu. Piemēram, viens joks viņam bija par tiem, kuriem paralizēti visi locekļi, quadriplegic. Lūk, un tas joks, protams, bija totāli skarbs un totāli rēcīgs, tik rēcīgs, ka man šķita, ka blakus sēdošais quadriplegic izvelsies no tā sava krēsla.

Un daudzi joki, protams, balstās uz ūberpārspīlējumu un stereotipiem, taču tie joki nestrādātu, ja tajos nebūtu kaut kāds mazāks vai lielāks patiesības grauds.

Es nezinu, mani pat paši skarbākie joki neaizvaino, jo es visu automātiski nepierakstu sev un to, ka OMG, viņi smejas par sievietēm, kā tā var! Tie komiķi smejas arī par vīriešiem, sevi un daudz ko citu.

Es to visu neredzu kā lekciju, kurā pasniedz nelaužamu patiesību. Man vienkārši patīk melnais humors un skarbi joki par visu un visiem.