Atbraucu uz kalniem, uz kūrortu ar lielisko nosaukumu Loser.
Pēc sniega apjoma gan neapstrīdams Winner.

Šodienu gan atcerēšos ilgi - braukājos cauri mežiem un nejauši ieklīdu vietā, kur vairs nebija nevienas slēpju vai snovborda sliedes, bet toties bija stāva klints un ne pārāk daudz krūmu un koku, aiz kuriem aizķerties. Ja mans draugs būtu blakus, es būtu noraudājos un izpsihojusies, bet tā kā biju vienītī, tad nācās ar visu tikt galā pašai, sarunājoties, uzmundrinot, ka tikai vēl šis viens posms un tad jau būs uz lēzenākas nogāzes un re kur jau ceļu var redzēt, utt. Vistrakākais bija viens brīdis, kad biju pieķērusies kokam, bet abas kājas kārpās meklējot kādu punktu, kur atbalstīties, bet apakšā vai nu ap klinti apsalis ledus vai arī slidena zāle, bet kaut kā brīnumainā kārtā noturējos un turpināju šermulīgo ceļu lejup, ar vienu roku turot sniega dēli, jo to jau negribas laist vaļā, par spīti visām klintīm. Kaut kā tomēr lejā nokļuvu un pat pēdējos 200m nobraucu pa mirdzošu baltu sniegainu lauku un tad, trīcošām kājām un rokām, kad beidzot pieleca, cik ļoti tomēr paveicās, ka klints bija vienkārši stāva siena un nevis klints, no kuras lejup jākrīt nez cik metri, stopēju atpakaļ uz kūrortu.

Un tomēr, pat neskatoties uz klints epizodi un to, ka bija varen auksti, šī diena bija ļoti forša un saulaina.