Iedomāsimies situāciju, kurā ir vecs pensionāru pāris, no kuriem viens ir slimnīcā un sirgst ar kādu slimību, kuras dēļ nav iespējams izrāstēt kaut ko citu, piemēram, čūlojošas kājas, kuras ir pilnīgi jēlas un viss, ko var darīt ir špricēt pretsāpju līdzekļus, kas palīdz uz stundu un pēc tam atkal mežonīgas sāpes līdz nākamajai šļircei.

Un tad iedomāsimies situāciju, kurā drusku mazāk vecais un slimais pensionārs no šī pāra, dod ārstam kukuli, lai nopirktu cerību, ka tam slimajam kaut kā vairāk palīdzēs.

Un tad man ir jautājums universam - ja par pensionāru-kukuļa devēju ir skaidrs - padomju laika tikumi, vecs, izmisis cilvēks, tad par ārstu gan - tiešām, notrulinās tik tālu, ka tā mēle nepagriežas līdz "paturiet savu naudu, mēs viņu ārstējam cik labi vien varam neatkarīgi ne no kā"?

Un es vēl es nesaprotu, kāpēc fucking Belēvičs vēl nav atkāpies. Visu taču ir sakārtojis gan aptieku, gan apbedīšanas biroju biznesā, laiks tā kā vākties prom.