Izgāju garā pastaigā pa Amsterdamu uz saviem iemīļotajiem tirgiem, atradu frizētavu (ar pirmo piegājienu), kur nebija aizņemts un varēju apšķērēt savus pusgadu brīvi augošos matus (to var tikai tad, ja nav kaut kāds speciālais griezums un krāsojums) un vēl pavadīju kādu pusstundu foršā sarunā ar Kimu no Revelstoukas pie kuras dzīvoju pagājušajā ziemas un vasaras sezonā.
Kaut arī ar draugiem sazinos ļoti reti, man patīk tas, ka tad, kad mēs satiekamies/sazvanamies, tad vienmēr ir sajūta, ka it kā pēdējo reizi būtu tikušies tikai vakar. Vienmēr ir par ko runāt un viemēr ir ļoti forša sajūta pēc šādām tikšanās/sazvanīšanās reizēm. Arī ar ģimeni - mammu, vecvecākiem, māsu parasti sazinos apmēram reizi mēnesī - es totāli nojūgtos, ja šie paģērētu saziņu katru dienu vai ik pārdienas. Pat reizi nedēļā man jau liktos pārāk liels kontrolings. Bet, par laimi, maniem radiem ir gan piepildīta dzīve, gan arī viņi ir iemācījušies, ka visi cilvēki nav vienādi un respektē to, ka man dzimšanas brīdī iedalītā komunikācijas kvota bija ļoti minimāla un nav centušies mani pārtaisīt un justies vainīgai par to.