Trešdien darbs rīkoja egli restorānā netālu no mājām, taču, diemžēl, man bija puņķu pilna galva un klepīgs kakls, temperatūra, plus vēl kaut kāda vienradža pumpa pieres vidū. Un man pat nebija ar ko to aizķēpāt, jo pumpas man nav kopš tīņu gadiem un arī tad man tās bija apmēram reizi mēnesī. Vai drīzāk - viena pumpa reizi mēnesī. Iespējams, tāpēc arī neprotu lietot tonālos krēmus, jo man ir laba sejas āda (kas noteikti paliks par krupja ādu tūlīt pēc šī skaļā paziņojuma).
Par laimi, atsauksmes no aptaujātajiem kolēģiem liecināja, ka manas sēras par neizbaudītajām bezmaksas vakariņām ir liekas, jo visi aizgājuši mājās ar izteiktu mazuma sajūtu kuņģos.
Pirmdien jau atkal būšu uz kājām un gatava doties uz ierakumiem un, ak tavu laimi, viena no darba dāvanas sastāvdaļām ir arī lietussargs (tos te, Amsterdamā, vajag kādu sieku mēnesī), jo es līdz šim laikam žīdojos un nepirku redzot problēmas lētā gala l-sargu konstrukcijās, kas neizturētu pēc trešā, ceturtā pūtiena. Un patiesi, nereti gadās redzēt zemē dusmās vai izmisumā vai pohujā nomestus lietussargus, izvērstus no iekšpuses uz āru, lauztām, saliektām metāla daļām, ieplēstiem audumiem - lietainu un vējainu dienu neatņemama sastāvdaļa.