Absolūti piekrītu divām lietām, tik ļoti, ka nevaru neierakstīt:
- otrajai rindkopai, katram vārdam.
- tam, ka raksts ir wtf, ne tikai nebaudāms, bet pat nelasāms, kaut kāds- волга впадает в каспийское море и лошади кушают овес, масло масляное, kapteinis acīmredzamais. Paraugs tam kā ikdienas rutīnu (kura ir kā visiem) un pārdomas (kuras ir kā visiem) pasniegt tā, ka gan rutīna (bērni attiecīgajā vecuma posmā zīmē uz sienām un mēbelēm), gan pārdomas (ko, lai dara- aizliegt un blablabla, vai atļaut un blablabal) paliek vēl garlaicīgākas. Cibas ieraksti par bērniem vismaz ir sirsnīgi, patiesi un dienasgrāmatas formātā, bez pretenzijas uz to, ka tas ir raksts.