Pēc darba dunas izskaņas aizgāju uzspēlēt ceturtdienas galda tenisu ar saviem penšu korišiem un Kens (OK, viņš vēl nav pensis, kaut kur starp 45-50), ieraugot mani pie horizonta, pameta kruto ping-ponga partneri pie galda stāvot un gaidot (bet viņa ir reāli laba spēlētāja - viņa ir no tās grupas, no kuras nevienam neuzdrošinos prasīt uzspēlēt ar mani), steidza pie somas, no kuras izvilka tenisa raketi - dāvanu man! Tikai tāpēc esot atnācis, lai to atdotu, jo šī man bija pēdējā spēle pirms braucu snovot uz BC un atgriežos tikai martā.
Mī šokā! Jau uzreiz jūtams, ka rakete laba, kad paņem rokā, bet, kad pamanīju, ka arī oglekļa šķiedras (speciāli dēļ tevis, Ingmār, lai tu atkal nepiesietos - oglekļa šķiedra nevis karbons!) smalkais vārds tur ir virsū, tad sapratu, ka sūdi vagā, jo pārāk kruta un dārga tā dāvana. Tāda, kas jauna maksā ap 120 bakšiem (vai vairāk, atkarībā no tā, ar kādām gumijām aplīmēta). Plus promejot vēl uzdāvināja arī labās pinponga bumbiņas. Labi, ka biju paņēmusi līdzi grāmatu, kuru jau sen biju plānojusi viņam uzdāvināt, vismaz bija kaut kas, ko iedot pretī. Tad viņš vēl divas reizes ar mani uzspēlēja/patrenēja un tad aizgāja dziedāt uz savu baznīcas kori. Bet nu jā, pilnīgi negaidīts un ļoti jauks žests no viņa puses.