Pēcpusdienā izrāpos no sava pagraba dienasgaismā un ko es redzu - sniegu līdz celim un pie mūsmājām vienīgajām vēl nekas nav izšķūrēts, kamēr apkārt kaimiņi, kurš ar lāpstu, kurš ar sniega pūtēj-frēzi (es nezinu, kas tas par hibrīdu, bet tas ir sniega pūtēja un stumjamas šķūres-frēzes apvienojums), kurš ar sniega šķūri, ko savam pikapam priekšā pielicis. Tik iedvesmojoši, ka pēc kafijas un sviestmaizes arī man gribējās pa sētu paplosīties - aizgāju pie kaimiņa palūgt lāpstu un tad kādu stundu haffoju un paffoju pa mūsmājai pieguļošo placdarmu.