Jā nu es ar sevi jau mazliet cīnos. šodien braucām gar jūru un es automātiski pa brīdim pie sanesumiem bremzējos(jo nesen no asfalta iebraucu smiltīs un notizlojoties gandrīz kūleni pārvēlu), tad arī pati sev vislaik jautāju, kāpēc un centos braukt. Jo braucot izrādās, ka nav nemaz tik grūti. Par laimi draugs ir saprotošs un visu laiku uzmundrina un dod padomus, kā vieglāk šo un to darīt. Sola ņemt arī uz lielajiem kalniem(tikko bija uz Austriju, bija vieiem ar viena dāma līdzi), bet pagaidām tikai pa mazajām LV meža taciņām mācos. Kas manai bailīgajai iedabai jau ir daaaaaauuudz.