Slikti ir tas, ka visas tās shēmas, kuras tu savērp savā galvā, tiek sasaistītas ar reāliem cilvēkiem. Gadījumā, ja tā neizrādās taisnība, tas var būt ļoti sāpīgi. Man vienreiz mūžā ir gadījies, ka mani pilnīgi nepamatoti nosauc par zagli un, atceroties tābrīža izjūtas - pilnīgo bezpalīdzību, izmisīgo skaidrību, ka nav nozīmes ne taisnoties, ne kaut ko mēģināt pierādīt, jo tam cilvēkam galvā ir simtprocentīgi droša, viņa paša uzkonstruēta bilde, kurā jebkādi mani iebildumi izrādīsies vai nu vainu pastiprinošs apstāklis (re, vēl sprēgā un izlokās, maita), vai labākajā gadījumā izsauks smīniņu (šoreiz neizdevās pieķert, bet tāpat skaidrs, kas tu esi) - es nespēju to, ko tu dari uzskatīt par labu darbu.
Pat, ja no desmit tevis iedomātajām shēmām, deviņas būtu patiesas (par ko es ļoti šaubos, jo tu neorientējies nozarē), arī tā viena, nepatiesi apsūdzētā cilvēka, jūtas būtu iemesls nosodīt šādas "amatieriskās izmeklēšanas".