Varbūt es esmu pihiski nelīdzsvarota, lai nu tā būtu.
Savukārt sameklēt kultūras institūcijās otkata shēmu, kurā es esmu iesaistīta, varētu izrādīties pārāk ciets rieksts pat cilvēkam ar pavisam neprātīgi bangojošu iztēli.
Ja man ir jāskaidro, kas man šajā ierakstā likās smieklīgi un tik ļoti absurdi, ka bija grūti noticēt tā autentiskumam, varu mēģināt:
1) pat esot ļoti tālu no intelektuāļu vides un ne visai labi orientējoties mūsdienu latviešu literatūrā, es tomēr zinu aptuvenu R.Bargā "Tenku" saturu un arī slaveno fragmentu, kura dēļ bija tiesāšanās. Salīdzināt šo literāro darbu ar dzelteno presi ir absurdi un muļķīgi. Ļoti absurdi. Tas izsauc smieklus, ja to uztvere kā tīšu, parodējošu joku, un lielu neizpratni, ja to lasa kā nopietni domātu pieņēmumu.
2)man nav nekas zināms par Riharda un Romāna Bargo radniecības pakāpēm, taču, ņemot vērā viņu abu vecumu un pārstāvētās vides, pieņēmums, ka pirmajam būtu bijusi vajadzīga otrā aizbildniecība, lai tiktu pie grāmatas izdošanas šķiet absurds Pietiekami absurds, lai izraisītu smieklus, to uzskatot par izdevušos joku un lai izraisītu ārkārtīgu neizpratni un samulsumu, saprotot, ka tas ir nopietni domāts teksts.

Kas attiecas uz svētīgo rakšanu - ja kādam sagādā prieku šāda baumu un nepārbaudītu pieņēmumu izplatīšana - uz priekšu.