Vai nebūtu lieliski tad, ja nebūtu jāuztraucas par to, vai tev visu mūžu būs darbs? Ja nebūtu jāuztraucas, vai varēs samaksāt kredītus? Vai nebūtu jāuztraucas par to, ka pēkšņi kāda kaimiņvalsts var iebrukt un nobumbot tavas mājas, par kurām sūri grūti esi vergojis, bažīgu aci vērojis visādus rigi un digiborus?
Būtu forši, ja būtu laiks padomāt par to, kāpēc gan dzīve labāk nevarētu būt viegla un patīkama vairumā gadījumu nevis vairumā gadījumu rūpes un raizes un cīņa par izdzīvošanu. Jā, tiešām - kāpēc cilvēki labāk izvēlas modeli, kurā viņiem jātrīc un jādreb par to, lai viņiem būtu darbs savādāk visa "dzīve" sabrūk kā kāršu namiņš nevis pasaka "fuck this shit" un dara visu, lai viņus šādā cilpā neiebāztu?

Bet nu grūti jebkurā gadījumā - arī tad, ja tev izdodas izvairīties no cilpas ap kaklu, tā tik un tā būs vismaz ap kāju, jo kā gan, piemēram, manu dzīvi ietekmē tas, ka ir tik daudz cilvēku, kuri trīc un dreb par to, lai viņiem visu laiku būtu darbs (jo ir ieskrējuši kredītu valgos par itin visu)? Tādā veidā, ka tie trīcekļi un drebekļi ir gatavi strādāt par zemāku samaksu, strādāt virsstundas bez atlīdzības (Toronto virsstundas vispār sākas tikai tad, ja tu esi nostrādājis 44 nevis 40 h), neiebilst, ja tiek uzkrauti papildus pienākumi, utt. Un tā nu šie darba dempingotāji sapiš dzīvi arī visiem pārējiem un visiem nu nākas pieņemt jaunos noteikumus, strādāt vairāk, saņemt mazāk un pats galvenais - dzīves baudīšana tā arī paliek kaut kur uz plauktiņa mētājoties.

P.S. Turklāt tie, kuriem ir bērni - viņi iešaus kājā paši sev, jo viņu bērniem pēc tam nāksies dzīvot tajos apstākļos, kurus būs radījuši paši vecāki; respektīvi - nebūs taču tā, ka tad, kad jūs bērni izaugs, pēkšņi kā sēnes pēc lietus radīsies miljons krutu darbu (vai miljons iespējas uzsākt pašiem savus biznisus); sūdu - viņi tāpat vergos savai mājai, mašīnai, quinny strollerim un aipadam. Un trīcēs un drebēs un baidīsies to visu zaudēt un vergos, vergos, vergos ar domu - nu, nomaksāšu māju, mašīnu, izaudzināšu bērnus un dzīvošu TAD.