Uz riteņlabošanas nodarbības beigām savilkās tumši melni mākoņi. Mans padsmitgadīgais biedris izsauca tēti, jo viņš būšot cauri slapjš, kamēr pa tām 15 minūtēm mājās ar ričuku aizbraukšot. Kas tam tētim atliek - jābrauc vien pakaļ savam mazajam cāļītim no cukura. Es - neko, smīnēju bārdā (imaginārajā), jo man nekāds limoserviss pieejams nebija un ar riteni jābrauc 45 minūtes. Un tas brauciens bija lielisKS (lasīt tā, kā to izrunā Kreipāns kad pālī komentē spīdveju)! Puse ceļa ir plata taka cauri mežam un parkam - šajā posmā siltais lietus sitās pret ķiveri, tecēja acīs un drēbes bija cauri slapjas jau pēc dažām minūtēm, bet es tikai sparīgi minu pedāļus, vilku nāsīs plaukstošu lapu, slapjas zemes un trūdu smaržu un izbaudīju mirkli. Kad tiku uz štrāses, nejauši uzsāku sacensības ar autobusu un - pie pēdējā krustojuma (kāda divdesmitpiektā-trīsdesmitā), kur man bija jānogriežas, piebraucām kopā. Sak-sess! Ā, un vēl šodien es redzēju vēl vienu Toronto lopu, pareizāk sakot, rižu, resnu dirsu, kas jau bija tikusi pāri ceļam un pēc google pieejamās Toronto pusmežonīgo zvēru attēlu kolekcijas izsecināju, ka tas bija murkšķis.


Šī ir mūsu foršā DIY riteņdarbnīca, kas nedēļas nogalēs uzrullē krāsaino attēlu augšā un visi ir laipni aicināti nākt labot savus grabadorus

Savukārt šeit var redzēt, ar ko nodarbojas mūsu brīvprātīgie kolēģi no zemes darbu nodaļas. Visas šīs ēkas, izņemot to pelēko, kas ir celta dabai draudzīgi, energoefektīvi un kā tik vēl ne, ir no cepļa, kas saražojis tonnām ķieģeļus Toronto pilsētai. Viennedēļ biju arī pašā ceplī, kur ķieģeļi tika žāvēti un pēc tam, ē, cepti - tur tagad iekārtota ziedoto un nomas riteņu noliktava. Vēl šajā teritorijā ir kruts eko-šmeko fancy restorāns uz kuru man jāaiziet, kā arī sestdienās notiek visādu ēdamu un saimniecībā noderīgu labumu tirgus. Aiz šīm ēkām ir liels parks, takas, dīķi, upe, kur cilvēkiem patīk tusēt un vazāties, staidzināt suņus un braukāt ar ričukiem. Tur it kā ir arī koijoti, bet vēl neesmu redzējusi - tikai zīmes, ka koijotus barot nevajag.