Cik nu man radies priekšstats no klasiskās literatūras, ap 19. gs beigām lielākajā daļā Latvijas brāļu draudžu darbība (savukārt, Latgalē - katoļu baznīca) bija nodrošinājusi visai dziļu kristianizēšanos, un senās dievības bija apritē minimāli. Seno dievību panteons faktiski tika pa pusei konstruēts no nacionālromantiķu puses, tāpēc tajā ir arī dievības, kuru esamību folkloras materiāli neapliecina. Un latviešu inteliģence, kas tolaik aktualizēja ideju par Latvijas valsti (t.sk. himnu), varbūt arī bija tautasdziesmu vācēji un interesējās par tautas tradīcijām, bet visai apšaubu, ka tās paši bieži praktizēja (gan jau Jāņos un Ziemassvētkos, bet baznīcā taču gāja katru svētdienu). Tā ka himna tolaik pat ļoti atbilda lielākās tautas daļas izjūtām par to, kādai jābūt himnai - Dieva piesaukšana daudz neaktuālāka ir šobrīd, kad sabiedrība ir lielākoties sekulāra.