Šorīt secināju, ka MTB prasa upurus - uz kājām ir mazi, bet diezgan daudzi zilumi. Ar šo tad arī svārku iegādes mokas ir atrisinātas.
xxx
Vēl viena lieta, ko es secināju - mana iniciācija downhillā ir notikusi ar kaut kādām spartiešu/jauno stārķu lidot mācīšanas metodēm. Izrādās, ka uzņēmumi, kuri piedāvā iesācēju mācības šajā jomā, vispirms liek braukt pa platiem kalnu ceļiem un tikai pēc kaut kāda laika vispār tiek pie zilajām (zilās = vieglākās) kalnu trasēm. Savukārt mani vienkārši uzveda kalna augšā pie trases, kas draugam likās gana viegla - sagriezusies sīkos līkumos kā akrobātiskās vingrotājas lenta, vietām kaut kādi tramplīni, grambas, stāvums - ne parāk liels, bet ritenis ātrumu uzņem ļoti ātri, ja bremzes netur piespiestas - nu un man tad bija jābrauc. Nu un es jau arī braucu, pēc tam, kad stundu biju izpsihojusies par to, ka tas, kuram lemts rāpot, nekad nelidos un vienreiz pārlekusi pāri riteņa stūrei (pirmais iedrošinošais mēģinājums, haha).