Apmeklējot pilis, muižas, pagājušo gadsimtu greznos aristokrātu mitekļus, kuros stratēģiski izvietotas mēbeles, kādas mūsdienās reti kurš ražo - pamatīgas, greznas, izturīgas, varenību izstarojošas - mani vienmēr, vienmēr pārņem viena doma - kāda neiedomājama, neiedomājama garlaicība! Šie cilvēki, viņu kājas, rokas, viss ir bijis sapīts un sasiets un nekas diži nav mainījies arī mūsdienās. Vai tas nav skumji?