Šī nakts gan bija jautra - kādos divos-trijos visā miljonstāvu ēkā ieslēdzās signalizācija. Kamēr es jau esmu saģērbusies un izmetusi ašpadsmit lokus pa dzīvokli - iečekojot no balkona, vai no kāda loga nenāk laukā dūmi, iečekojot koridoru, vai dūmi nav tur un vai kaimiņi jau paniko, iečekojot balkonu vēlreiz un ieraugot, ka ugunsdzēsēju mašīnas ir piebraukušas (par laimi, depo ir viena krustojuma attālumā), tikmēr mans mīļais smaidot kaut kādus miegpilnus smaidus lēnā garā stīvē mugurā silto apakšveļu (ja nu laukā būtu ilgi jānīkst), sakārto katru sagriezušos drēbes kroku un vispār, izrāda savu nesteidzību, kā vien prazdams, es tikmēr jau mīņājos pie ārdurvīm pilnībā saģērbusies, iebāzusi maku un mūsu abu pases virsjakas iekškabatā un gaidu, kad beidzot tas tur izkasīsies un mēs varēsim glābties :D Tad, kad esam tikuši līdz trepjtelpai, skaļruņos paziņo, ka visi var iet gulēt, ugunsgrēka vietā kādā dzīvoklī iestājies pilnīgs antonīms (ūdensgrēks), kam tad arī izdevies iedarbināt mežonīgo kaukoņu.