Mēs esam nelabojami negatavotāji (izņēmums - nešķirojamo atkritumu misene ir pilna ar olu čaumalām un avokado mizām) un apkārt esošo ēstuvju daudzums īpaši nemotivē kaut ko mainīt. Lūk, vakardien pienāca kārta indiešu restorānam (interneta ārēs bija visnotaļ labas atsauksmes). Pēc skata reāli tizls - nemājīga, liela zāle ar plastmasas klinšu ūdenskritumu pretīgās krāsās, nesaskaņotas lampas ar paklāju, paklājs attiecīgi nesaskaņots ar galdautiem, galdauti ar aizkariem, utt. Toties ēdiens gan bija labs (tikai jārēķinās, ka ugunīgās versijas liks vēlreiz par sevi manīt kādas 8-10 stundas vēlāk). Kā bezmaksas uzkodu pasniedz plānus un kraukšķīgus plāceņus, savukārt pamatēdienos var apmaldīties, bet, par laimi, visām tikām, masalām un madrasiem ir arī sīkāks paskaidrojums. Nākamreiz jāņem čurkstošā panna ar tīģergarnelēm. Šoreiz, izņēmuma kārtā, pasūtīju arī desertu - uz biezpienpusi veidotus plācenīšus, kuru pēcgarša man momentā atsauca atmiņā padomjlaiku veļaspulvera smaržu, bet neko, bija ok.
Šovakar man ieplānots iet uz īru krodziņu "Unicorn". Apkārtnes pabiem vispār ir diezgan romantiski nosaukumi - Kentas hercogs, Roze un kronis un tad vēl arī šis Vienradzis. Giness joprojām garšo tik pat sūdīgi kā pirmo reizi, kad to pagaršoju, taču vieglie čurūdeņi Aļņa galva un Rejošā vāvere man liekas diezgan labi. Strongbow sidram atkal nav pietiekami daudz E vielu, kas atbild par izteiktāku ābolu garšu, tāpēc par labāku savai gaumei atzīstu (laikam dāņu) Somersby.
Bet pats pats foršākais ir tas, ka vakar, kad nācām mājās, mēs kādu laiciņu spriņģojām kā jau trīsdesmitgadīgiem cilvēkiem pieklājas, jo ir atnācis aukstums. Šodien kaut kādi mīnuss astoņi.