Pēc seksīga seksa mēs lielā vienprātība dodamies uz vannasistabu - es - berzt muguras bruņas un ceļu sargus, bet viņš - šrubēt motokrosa zābakus. Jāpaspēj vēl reizi izbraukt ar moci pirms došanās uz Morzine. Ak jā - es iemācījos daudz ātrāk hujārīt pa smiltīm, kā arī tagad, kad sapišos braucot, tad pie sevis tik nosēcos "oij-oij-oij" (kad izdodas izvairīties no noraušanās uz acīm), bet tas vairs nesamazina ātrumu, ar kuru turpinu braukt tālāk.
Runājot par lietām, kas uzrunā - palēnām lasu "Sievietes, kuras skrien ar vilkiem" - varbūt labi, ka tā laika nemaz tik daudz netrodas, lai rītu lapu pēc lapas ar rīšanu, negausīgi, kampjot katru burtu, zilbi, vārdu un pieturzīmes garnējuma vietā. Lasu, kad sanāk brīvs brīdis; lasu apdomājot, pārdomājot, velkot paralēles ar savu dzīvi, kādu pailgu laiku vairs ne tik sadirsto un ne tik velto - visvairāk mani uzrunāja labi zināmā pasaka par neglīto pīlēnu, kas kuļas pa dzīvi klupdams un krizdams, nekur nerod sev vietu, savu īsto baru un kaut kā īsti viņš nesaprot, kur tad viņš ir piederīgs un uz kuru pusi raudzīties. Turklāt, pa ceļam sanāk satikt, piemēram, kaķus, kuri prot mest kūkumu un mest dzirksteles un vistas, kas prot dēt olas, ir noderīgas, bet ūdenī nelien ne sitamas un šie kaķi un vistas spēj izraisīt tādos pīlēnos sajūtu, ka šie ir kaut kādi nepareizie. Par laimi, tas nav mazohisms un zema pašapziņa, kas pīlēniem liek tā domāt - vienkārši neglītie pīlēni neprot sevi saklausīt, nezina, kur skatīties pēc tā īstā bara un tāpēc mēģina iztaisīties par kaķiem, vistām, pelēm vai kas nu tur skaitās trendīgā dzīves norma attiecīgajā sabiedrībā. Bet viņi turpina raudzītīties un raudzīties un kādu dienu viņi pamana gulbjus un kaut kas viņos pamostas, tā neskaidrā nojausma, kurai beidzot pieķerties, kas ir tas uzostais pavediens, kas beidzot uzvirza uz pareizā ceļa. Man liekas, ka arī es uz tā esmu. Un viendien es pacelšos spārnos un teikšu kā Švarcnegers "Hasta la vysta, baby!"
Ā, un vēl - es pirmo reizi sāku sajust vecumu - kad mani pirms 2 nedēļām nonesa no moča kāds cits braucējs, kaut sākumā neko sliktu nejutu, izrādās, krītot kaut kā neveiksmīgi esmu sašķiebusi celi un sāp saites vai kas nu tur tajā zonā var sāpēt. Lūk, 2 nedēļas riņķī, bet turpina sāpēt - vairs nevar kvalitatīvi pietupties.