Piektdien biju pusdienās ar vietējo paziņu, ar kuru iepazinos caur airbnb (mēs pie viņas dzīvojām, kamēr gaidījām ievākšanos pašreizējā dzīvesvietā) un viņa bija paņēmusi līdzi savu pusotru gadu veco meitu. Droši vien vēl vairāk viņai iepatikos, jo mazajai uzdāvināju foršu grāmatiņu. Un pēc tam vēl jo vairāk, jo piedāvāju pieskatīt meitenīti, kamēr nestrādaju, jo viņa pažēlojās, ka reizēm iet grūti ar auklītēm, jo abiem ar vīru bieži komandējumi. Ilgi jāgaida nebija - saņēmu uzaicinājumu pieskatīt sīci jau ceturtdien uz kādām 4h.
Savukārt vakar pie garāžas kāds puika, kas tur braukājās ar ričuku, piestāja pie mums un sāka runāties un es nesapratu pilnīgi neko. Bet viņš nepadevās, stāvēja tik ar savu ričuku un ik pa laikam kaut ko runāja tik tālāk. Tā ir. Tie bērni manī jūt radniecīgu dvēseli. Un sunīši arī.