Jē, atslēgas ir dabūtas, pēc stundas jābrauc skatīt jaunais miteklis. Nopirku antūrijas krūmiņu (redzēs, pēc cik ilga laika nosprādzināšu).
Biju izgājusi līdz bankai un atklāju, ka iet vaļā baigi labais tirdziņš! Būtu tik pat kruts kā Kalnciema ielas andele, bet šajā foršs ir tikai ēdamais, bet nav nekā no rokdarbiem, izņemot mazo ķīnietīšu rokdarbus (piemēram, krekli kā Kombuļiem viņu slavas zenītā - tie, bārkščainie). Toties ir visādi sieri, svaigas un arī jau gatavas zivis (nopirku vakariņām divus palielus izceptus rajas spārnus), drāzeņi (es nepārrakstījos) un augļi - nopirku beidzot artišokus (jo man patīk kā skan vārds "artišoks" un tas, kā viņi izskatās - tas ir kā ēst skaistas puķes), jo pārdevēja pastāstīja vienkāršu recepti, kā pagatavot (izskatās, ka pat es neko nesajāšu un sanāks ar pirmo reizi). Kā arī - pirms manis iepirkās veca tantīte, kura, redzot, kā es bakstu avokado, pareizā angļu valodā man parādīja (kur vēži ziemo), kur tiem avokado ir jāspiež, lai gatavumu pārbaudītu. Pilns arī ar puķēm podos.
Jā, un vēl es taču atradu arī rupjmaizi. Tā gan viņiem (kā gandrīz visi citi maižu izstrādājumi) ir mitra, bet vismaz kaut kas, jo man likās, ka tikai paskatoties vien uz tām pufīgajām kviešu maizēm palēnām resns paliec.