Man ir uznācis punkts*. Lūk, šodien nopirku Laimas Kotas (Muktupāvelas) "Mana turku kafija". Kaut arī Turcija mani īpaši nevilina, palasīt tos stāstus kā ceļojuma aprakstus gan ir interesanti. Pat neskatoties uz to, ka brīžiem dzirdami arī nelieli uzbraucieni Eiropas kultūrai. Šķiet, rakstījusi laikā, kad bijusi pirmajā eiforijā (viss jauns, nezināms, liekas, ka ir tikai labais, utt.).
Savukārt pirms pāris dienām sabiedriskajā apsaucu divus mazus latviešu sīkos (varēja būt kādas 3/4. klases skolēni), no kuriem viens gangam-stailoja un nemitīgi lēkāja, kas vēl būtu kaut cik paciešams, bet tas, ka aiz katriem diviem vārdiem trešais ir pa visu salonu atbalsojošs "bļaģ", gan izsauca manu reakciju - skaļā un noteiktā balsī liku pārtraukt plosīties un, ja jau ļoti gribas, darīt to viņu mājās, vecākiem uz galvas. Kā par brīnumu, pārtrauca un pat pretī neko neteica. Jā, reizēm protu izteikties ļoti pārliecinoši.

*rakstīgs garīgais