Biju uz kalna snovot. Kamēr gaidu savu kārtu, lai āķētos pie pacēlāja, no kalna lejā kā bulta šaujas kaut kādā sīkā uz slēpītēm. Iedomājos, hmm, kā gan viņa apstāsies. Ilgi jādomā nebija - kalna lejā bija sieta sēta, kas slēpītes nobremzēja un atstāja sieta priekšpusē, kamēr bērns vēl kādu gabaliņu kā raķete lidoja tālāk. Diezgan smieklīgs skats, bet, zinot sīkos, atāķēju dēli un gāju čekot - kā tad, uz gaudošanu savilkta seja, bet tā kā visi locekļi vietās un pareizajā virzienā, bija skaidrs, ka būs dzīvotājs un vairāk pārbīlis un moš kāds nenozīmīgs zilums, kuri mūs pavada cauri aizraujošai bērnībai, yeah!