Es atkal domāju tā. Cilvēks tomēr lieliski pielāgojas apstākļiem. Ja agri ir bērni - dzīvo nost un jūtas laimīgi ar tiem. Ja vēl nav - iekārto tā, lai maksimāli baudītu dzīvi te un tagad. Ja nesanāk dibināt ģimeni - pielāgojas jauniem apstākļiem.
Un ko katras frontes skata punkta kā būtu - tie citi ir nelaimīgie? Varbūt tā arī izskatās.

Mana pieredze - tikai bērni ir mans dzinējspēks, pirms tiem biju pārāk depresīva un bez īpašas vēlmes dzīvot vispār (līdz gandrīz 30, jāpiebilst).