Spānijas ceļojuma 2. daļa

Barselona – Tarragon – Rodellar – Ayerbe – Loarre – Riglos – Sabinanigo – Zaragoza – Belchite - Alcorisa

Tā kā ar auto Barselonā iebraukt negribējām, tad kartē sameklējām metro galapunktu, kas būtu pēc iespējas ārpilsētā. Diemžēl ne jau mēs vienīgie viltnieki, jo nācās kādu laiku pariņķot, kamēr atradām brīvu vietu. Taču pats svarīgākais šajā sakarā ir atcerēties, kur tas auto atstāts. Par Barselonu gribu izteikties īsi: 1) izkāpt pie Sagrada Familia un izlemt doties līdz pludmalei ar kājām – tā nav laba doma; 2) piecas minūtes pavadot uz La Rambla, vienīgais, ko mans draugs spēja izdvest bija „Kā mēs no šejienes varam tikt prom?” Nākamais, ko gribējām apskatīt, bija romiešu akvedukts Taragonā, tomēr iebraucot stāvlaukumā, tur bijām vienīgie, ja neskaita kaut kādu džeku un motorolleri. Ņemot vērā atgadījumu kādā pludmalē Portugālē, kur pēc 15 minūšu pastaigas visu atlikušo ceļojuma laiku man bija lieliska iespēja valkāt vīriešu drēbes, jo lielāka daļa manējo bija nospertas, tad izlēmām neriskēt. Ļoti žēl, jo Taragonas akvedukts bildēs ir ļoti skaists un gribējās to redzēt arī dzīvē. Lai kaut kā sevi drusku mierinātu, iebraucām pa ceļam kādā vīnogu laukā. Es gan visu laiku runāju par privātīpašumu un sāli pakaļā, bet daži nav tik pareizi kā es un zagtās vīnogas kaklā tomēr nesprūda. Tā kā tālākais ceļš veda atpakaļ iekšzemē, tad pirms tam vēl izmantojām iespēju vēlreiz papelst tuvumā esošajā siltajā un sāļajā Vidusjūrā. Saule jau laidās uz rietu, bet mums vēl bija tāls ceļš priekšā uz Parque Natural de la Sierra y los Canones de Guara, kurā, apmēram vidū, ceļa galā, atrodas neliels ciemats Rodellar. Jāatzīst, ka ceļa posmā Taragona – Reus – Lleida – Rodellar mani pārsteidza crisis nerviosa (šāds izteiciens bija atrodams manā mazajā spāņu vārdnīcā ceļotājiem), jo man likās, ka mēs nemūžam līdz tam ciemam neaizkļūsim, jo bija jau uznākusi melna nakts un manas nerviosas augstākais punkts iestājās brīdī, kad pāri ceļam rāpoja čūska, kura automašīnas gaismās izskatījās gandrīz kā milzu anakonda. Tomēr vienpadsmitos vakarā mēs beidzot ieradāmies ciemā un par 40 eiro bijām dabūjuši lieliskāko viesu namu, kāds vien iespējams – plašu un ar balkonu, no kura paveras skaists skats uz kalniem. No rīta crisis nerviosa jau bija aizmirsies un pēc idilliskajām brokastīm, kurām es biju pagatavojusi izcilu gaspačo no tetrapakas, mēs nolēmām papelst pie mūsu mājiņas esošajā baseinā. Tagad es nožēloju, ka mēs neaizgājām pa pliko, jo atmiņas par to, kā mēs nepaņēmām līdzi namiņa atslēgas, kuras palika durvju iekšpusē, bet mēs – ārpusē un, kā rezultātā man nācās iet uz lielo namu, kur ir recepcija pēc kāda, kurš var mūs izglābt – varēja būt daudz spilgtākas un krāšņākas. Mirkli pēc tam, kad atslēgas atkal bija rokā, mūsu glābējs steidzās uz blakus māju, kuras iemītniece bija izdarījusi tieši to pašu. Bija diezgan žēl doties prom, jo Rodellar ciemats un tā apkārtne aicināt aicināja uzkavēties ilgāk un pastaigāt apkārt, lai izbaudītu dabas skaistumu. Šo dienu pavadījām bez lieka iespringuma un veltījām, lai apskatītu UNESCO sarakstā iekļauto iespaidīgo Loarre cietoksni un apmeklētu pie tā netālu esošo mandeļkoku dārzu, kurā mandeles bija kā reiz ienākušās, tikai vēl novākt nebija paspētas un mēs mazliet palīdzējām samazināt šī darba apjomu. Pēc pils gribējās atkal ko dabisku un mēs braucām lūkot ķieģeļsarkanos Los Mallos kalnus, kuri kalpo par fantastisku fonu Riglos ciematam, kura iedzīvotāji, visticamāk, pret šo skaistumu jau ir notrulinājušies. Pa ceļam uz naktsmājām Sabinanigo pilsētā piestājām pie kāda kārtējā iespaidīgā tilta, no kura varēja redzēt citu, sabrukušu, bet vēl iespaidīgāku tiltu. Nākamo dienu mēs aizpildījām apmeklējot Zaragoza, vai precīzāk, šīs lielpilsētas tirgu, jo īstā dzīve taču noris tur un nevis vecpilsētā, kas ir gana skaista un ciešiem katoļiem varētu patikt arī galvenajā laukumā esošā katedrāle ar rakstainajiem tornīšiem. Taču tādi bezdievji kā mēs uz to pārāk nepavilkāmies, tāpēc devāmies iedzert alu un paēst tapas. Kuras pie viņiem nav no koka vai korķa kā pie mums. Kaut kur pusceļā uz Alcorisu, kas bija mūsu galamērķis, atrodas pilsēta Belchite, kas ievērojama ar to, ka pie tās atrodas pilsoņu kara laikā sagrautā Belchite Nr. 1. Ložu sacaurumotas vēl nenogāzušās sienas, gruveši, kuros tūristi iestaigājuši taciņas, pussagrauta baznīca ar vientuļu sarkanu puķi, kas iesprausta tās masīvajās durvīs un klusums pāri visam. Vakarā mēs ierodamies Alcorisa, kur satiekam Izabellu, kura ir tieši tik bella, cik viņas vārds. Izabellai pieder šokolādes un saldumu veikals mājas pirmajā stāvā, otrajā atrodas noliktava, trešajā dzīvo viņa pati, bet ceturtajā ir balkons, uz kura viņa mums pasniedz aukstu alu. Vakara romantisko pastaigu mēs izvēršam uz Krusta ceļa, pa kuru jākāpj diezgan augstu kalnā. Pa ceļam satiekam divas tantiņas, kuras mūs sveicina un mēs, pieklājīgi būdami (vismaz sabiedrībā), sveicinam atpakaļ. No kalna gala paveras skats uz mazo pilsētu, kura iebūvēta starp kalniem, kā arī redzam arēnu. Vēlāk pilsētas šaurajās ieliņās pamanām koka vārtus un Izabella pastāsta, ka tos liek priekšā sānielām, lai vēršu skrējiena laikā viņi stingri pieturētos pie maršruta.