Kopsavilkums par mx Lielo balvu Ķegumā
Pirmā diena, kurā notiek pirmskvalifikācijas un kvalifikācijas gonkas, tomēr ir daudz foršāka - apmeklētāju mazāk un atmosfēra relaksētāka un braucēji ir mazliet mazāk aizņemti un saspringti, līdz ar to ir lielāka iespēja dabūt autogrāfus un ievilkt kopīgā kadrā. Lai gan baigi daudz jau viņi apkārt arī neklīst, tā kā nepieciešams arī nedaudz veiksmes. Tomēr, kā man liekas, salīdzinot ar ASV moto/superkrosa zvaigznēm, pasaules mx čempja džeki varētu būt faniem pieejamāki, jo ASV motokrosisti ir mazliet cita līga (vnk daudz, daudz vairāk piķa & lielāki fanu pūļi, ar kuriem jākonkurē). Dalībnieku laukumā (paddock) braucējiem ir saslietas komandu teltis, kuros izlikti viņu moči un mehāniķi, kuros tos te izjauc, te atkal saliek kopā. Blakus teltīm stāv lielie treileri, kas kalpo gan kā garāža (vienā tādā esmu bijusi - katra vīrieša, kuram patīk pašam remontēt, sapnis - spīdīgi skapji, gluži ka virtuvē, tikai atvilknēs stāv simtiem moto detaļas un visādi instrumenti - viss tā superērti, tīri, pārdomāti), gan kā atpūtas vieta. Protams, tām komandām, kurām ir vairāk piķa (kā KTM Redbull), tām vēl papildus ir uzcelta paliela māja, kur braucējiem netraucēti atpūsties.
Šajā dienā notiek divi braucieni katrai klasei (MX1 un MX2) - pirmajā jeb pirmskvalifikācijā braucēju mērķis ir uzstādīt pēc iespējas labāku apļa laiku, jo no tā ir atkarīgs, cik izdevīga vieta viņam būs kvalifikācijā un ir vienalga, cik apļus viņi nobrauc kopumā. Galvenais ir dabūt to vienu, superātro. Savukārt kvalifikācijā ir jābrauc 20 minūtes un šajā braucienā dalībnieki izcīna starta vietas priekš galvenās gonkas (2 braucieni katrai klasei), kas notiek nākamajā dienā. Interesanti ir tas, ka galvenās gonkas abos braucienos, braucēji abos gadījumos tiek sarindoti pēc kvalifikācijas brauciena. Tas ir pozitīvi tādā gadījumā, ja, piemēram, kvalifikācijā esi bijis pirmais, savukārt sacensību dienā pirmajā braucienā sačakarējies un finišē beigās vai nefinišē vispār - arī otrajā sacensību braucienā tev tiks izdevīgā vieta pie starta bomja pateicoties kvalifikācijas rezultātam. Pilnīgi pretēji ir tad, ja viss noiet greizi kvalifikācijā kā, piemēram, Džefrijam Herlingam, MX2 klases kopvērtējuma līderim - sacensību dienā abos braucienos viņam bija jāsāk no neizdevīgākās vietas pie bomja.
Otrajā, galvenajā sacensību dienā izteikti neveicās Tomijam Sērlam - kvalifikācijā viņš bija trešais, līdz ar to arī vieta pie starta redeles viņam bija itin laba un startos viņam ļoti labi sanāca izrauties priekšā. Tomēr pirmajā braucienā, kurā viņš bija priekšā, līderos, tas diemžēl bija tikai vienu apli, jo viņam izbeidzās mocis. Otrajā braucienā pamatīgi gāza lietus - trase mālaina un slidena un arī pašā pirmajā (vai otrajā) aplī, kur viņam atkal bija izdevies tikt priekšā, vienā no trases zonām mocis aizgāja uz visām pusēm, savukārt pats Tomijs kā plauša ieplanēja milzu peļķē un kaut arī viņš sekunžu laikā pieleca kājās un bija uz moča, diemžēl pakaļējā riepa bija pilnībā saplīsusi un nekāda turpmāka braukšana viņam nespīdēja. Tomēr neveiksmes kauss vēl nebija pilnībā iztukšots arī ar šo - viņš iebrauca boksos, kur riepu nomainīja (pārējie braucēji jau bija 2 apļus priekšā) un viņš atgriezās trasē, lai vismaz pabrauktu, nez, aiz niknuma, bet kaut kur brauciena vidū mocis apstājās un izrādīja izteiktas kūpēšanas pazīmes. Kad neiet, tad neiet. Arī pārējiem, trasē palikušajiem viegli neklājās - kāds ik pa laikam iegūlās dubļu vannā, savukārt kopvērtējuma līderim otrajā braucienā neizturēja mocis, kurš tā arī tika atstāts trases malā. Savukārt pats Herlings "psihanul", pametot rokas pret debesīm un tad "fuck this shit" solī devās uz boksiem.
MX1 klases braucienos tik lielas drāmas nebija, jo lietus vairs nelija un trase bija mazliet labāka. Pats galvenais bija tas, ka Antonio Kairoli atguva kopvērtējuma līdera titulu, paņemot to atpakaļ no Klementa Desāla, kurš to uz vienu, šo Lielās balvas izcīņu, bija drusku aizņēmies.
Principā, viss bija forši, tikai viena lieta, kas visu pasākumu besīja jeb drīzāk lika sajust tādu kā nacionālu kaunu, bija komentētājs, kurš nespēja pareizi izrunāt gandrīz neviena braucēja uzvārdu. Piemēram, franču Tiksiē (Tixier) viņš izrunāja kā Tiksers, Dedaikeru sauca par Dedīkeru, Sērlu par Searle, utt. Un vēl bija žēl tas, ka nevarēja tikt pie apbalvošanas pjedestāla, kur drīkstēja tikt tikai īpašie VIP biļešu turētāji. Kuri, visticamāk, diez vai katru nedēļas nogali sēž pie ekrāniem, sekojot līdzi notikumiem trasē.
P.S. Aizmirsu uzrakstīt, kas bija vislabākais. Vislabākais bija mans draugs, jo kad draugs ir vislabākais, tad prieks un pozitīvs pārdzīvojums par visu pasākumu un notikumiem ir divtik liels.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: