Spānija (2011. gads), pirmā daļa
Žirona - Figeresa - Kadakeša - Figeresa - Besalu - Castelfollit de la Roca - Olot - Rupit - Tavertet - El Masnou

Ceļojumā uz Spāniju devāmies septembrī – visaktīvākā tūrisma sezona ir beigusies un arī karstums ir tīri labi ziemeļniekiem izciešams. Tā kā šim atvaļinājumam bija atvēlētas tikai deviņas pilnas dienas un gribējām apskatīt pēc iespējas vairāk, it īpaši laukus un mazpilsētas, izīrējām auto, kuru pilotēja mans draugs, bet es pildīju Tomtoma lomu (galvenokārt tādēļ, ka man piemīt tā foršā īpašība teikt, ka jābrauc pa kreisi, bet ar roku rādīt pa labi).
Ceļojuma pirmajā dienā izķemmējām diezgan lielu apgabalu – agri no rīta sākām ar Žironu, kurā ievērojamākais ir, kā jau parasti tas pilsētām mēdz būt, vecpilsēta un mūris, pa kuru slāt tai apkārt un baudīt ainavu un iekost brokastis smaržīgā parkā. Tomēr visvairāk mūs sajūsmināja upē vulgaris pamanīts bruņurupucis un lielās, treknās zivis. Apmēram stundas brauciena attālumā atrodas Figeresa, Salvadora Dali dzimtā pilsēta, kurā atrodas viņam veltīts muzejs, ka arī Galas tornis – ļoti eleganta sarkana ēka ar baltām olām uz jumta. Tomēr man ieteica un es iesaku tālāk doties uz Kadakešu, kurā var nonākt braucot cauri zaļi noaugušiem kalniem un lejām, uz Portligat, kur Dali un Gala dzīvoja pēdējos gadus un apmeklēt viņu māju. Biļetes ir ļoti laicīgi jāiegādājas iepriekš internetā – jāizvēlas datums un ekskursijas laiks. Ja ieradīsieties agrāk – nebūs liela bēda, jo turpat blakus līcī ir kanoe tipa laivu īres punkts, kurā arī mēs vienu plastmaseni paņēmām un kulstījāmies apkārt, lai atrastu piemērotu vietu, kur ielīst ūdenī pa pliko dzidrajā ūdenī. Vienīgais, ko iesaku nevilkt nost, ir iešļūcenes, jo klintis, uz kurām to laivu izvilkt, ir ļoti asas, turklāt ūdenī tusē jūras eži, uz kuriem, kā esmu dzirdējusi, pie skaidra prāta esot, kāpt virsū nevajag.
Stundu ilgā ekskursija gida pavadījumā Dali un Galas mājoklī iesākas priekšnamā, kur visus sagaida bēšs Preved lācis un arī pārējās telpas un dārzs neliek vilties un reāls sirreālisms ir visur. No mājas dārza paveras skats uz zilo jūru ar tajā koši baltām jahtām, laivām, kuģīšiem.
No Kadakešas dodamies atpakaļ uz Figeresu un tad ieturam virzienu uz pāķiem, vispirms apmeklējot Besalu, kur, vakara saules apspīdēts, ūdenī gozējas skaistais vecais tilts, uz kuru veramies dzerot kafiju. Līdz ar tumsu iebraucam Castelfollit de la Roca – ciemats uz klints, kur atrodam restorānu (vienu no diviem :D) ar vislielāko lokalitātes devu un, skatoties futbolu, ēdam vakariņas.
Otrajā dienā mūsu plāns ir pazust nekurienē un mēs to izdarām divreiz – vispirms iebraucam ciematā Rupit, kas bija vienkārši fantastisks, kā no pasaku grāmatas – uz klintīm uztupinātas mājas un mājiņas, cakainiem koka balkoniem, košiem aizkariem, puķu kastēm, trosēs iekārtu tiltu, utt. – piedomāts pie katra sīkuma. Šo vietu pārsvarā apmeklē spāņu tūristi, jo par šo ciemu īpaši daudz ziņu populārajos ceļvežos nav. Netālu no Rupit (~4km) atrodas kalni un ūdenskritums, vienīgā nelaime, ka septembrī par tā esamību varēja tikai nojaust, jo pēc vasaras īpaši daudz ūdens tajā nebija. Tomēr vērts aizbraukt tik un tā – skaistā skata dēļ. Otrs nekurienes punkts bija Tavertet – ciemats augstu kalnos. No arhitektūras viedokļa Rupit bija nesalīdzināmi pārāks, taču uz Tavertet var braukt, lai trīcošām kājām piesēstu uz klints malas un ielaistu asinīs mazliet adrenalīnu. Pēc tam dodamies uz El Masnou – Barselonas piepilsētu, kur vispirms atrodam mūsu namatēva māju, noparkojam auto un dodamies uz pludmali, lai piesēstu kādā bārā, vērtos jūrjā un dzertu aukstu alu no kausiem, kas tikko kā izvilkti no saldētavas. Bliss!