Portugāles ceļojuma (2011. gads) otrā daļa.

No rīta es, mans draugs un Aleksandro dodamies uz galveno šīs dienas atrakciju – Moto GP, kas notiek Eštorilā. Novietojam auto un dodamies uz trasi – pilns ar močiem un cilvēkiem. Iekārtojamies pretī vienam no lielajiem monitoriem un gaidām, kad nu TAS, kas vislaik redzēts ekrānā, sāksies šeit un tagad. Pirmais un trešais brauciens – mazākās klases, bet saldais ēdiens (ar krutajiem un pazīstamajiem) – pa vidu, kad varēju uzgavilēt savam dārgajam “jēs, verī appī” – Simončelli. Tomēr jāatzīst – Moto GP vislabāk ir skatīties pie ekrāna mājās uz dīvāna, jo tad sacensības redzi kopumā, kā arī klātienē pietrūkst foršo komentētāju. Turklāt tieši šis posms bija tā gada garlaicīgākais – pirmais piecinieks finišēja gandrīz precīzi tādā secībā, kādā izrāvās pie starta. Tāpēc nolēmām, ka būs jābrauc uz vēl kādu. Pēc sacensībām turpinājām ar kultūras programmu un aizbraucām uz netālu esošo Sintru – senlaicīgu pilsētu ar vēsturi, līdz ar to arī visnotaļ tūristisku. Mūsu galvenais mērķis bija apmeklēt Pena pili līdz kurai var nokļūt ejot kājām kalnā pa asfaltētu ceļu, bet, par laimi, mēs bijām tik slinki, ka izlēmām braukt ar auto un to nepavisam nenožēlojām, jo gājiens/kāpiens līdz Pena pilij būtu ne mazāk kā stundu ilgs un nogudrinošs. Mēs bijām arī drusku ļauni, kad braucām garām visiem tiem kāpējiem un smaidījām platiem smaidiem un jokojāmies, ka varētu piestāt un piedāvāt uzvest kalnā par nelielu, bet godīgu samaksu. Tāpēc, pilnīgi noteikti – brauciet tajā kalnā ar mašīnu, ja neesat mazohisti. Tomēr drusku pakāpt nācās arī mums, lai tiktu no pils parka vārtiem līdz pašai būvei, taču gājiens bija tā vērts – pils bija tiešām skaista un milzīga, ar visādiem tornīšiem un balkoniem, daudzām telpām un zālēm, no kurām dažas bija arī mēbelētas. Pilī, kā jau pieklājas, bija arī virtuve, ar spožām kapara sarkanām pannām un katliem, lai gan es sevi, pilnīgi noteikti, iedomājos tikai kā princesi, kurai tur nav jārādās.</p>

Nākamajā dienā, pirms doties tālāk, dažas stundas pavadījām pašā Lisabonā – pabrokastojām kādā no kafejnīcām, izbraucām ar smukajiem tramvajiem, pastaigājām pa tūristu takām, nofotografējos pie Hello Titty veikala titty bildei un mēs bijām gatavi doties tālāk.

Ericeira ir kārtējā nelielā mazpilsēta pie okeāna – baltās ēkas, kuras izgreznotas ar zilām krāsu līnijām pa šķautnēm un gar logiem, bruģis, vējā plīvojošas, žūšanai izkārtas drēbes. Mums kārtējo reizi paveicās atrast restorānu, kurā bija pilns ar vietējiem, kas kalpo kā zīme, kā ēdiens šeit būs labs un nedārgs, kā tas arī bija. Nolēmām izpeldēties, tāpēc aizbraucām līdz kādai pludmalei, atstājām auto stāvvietas malā un devāmies uz pludmali. Tā kā viļņi bija diezgan lieli, izlēmām tomēr ar okeānu necīkstēties un devāmies atpakaļ un tur mūs gaidīja pārsteigums, ne pārāk patīkams – mūsu auto izsists mazais sānu lodziņš un garnadži paņēmuši manu somu. Kā vēlāk, pēc tam, kad bijām pavadījuši laiku policijas iecirknī un atgriezušies atpakaļ Lisabonā, lai apmainītu auto, smējāmies – manu somu nozaga tāpēc, ka tā bija kārtīgi sapakota ar manām mantām un drēbēm, kamēr draugs savas lietas bija viemērīgi izkliedējis pa bagāžnieku. Reizēm būt nekārtīgam nemaz nav tik slikti. Tā kā ar visu šo atgadījumu esam nedaudz iekavējuši, tad steidzam, lai pirms nakts nonāktu Peničē, sērfotāju paradīzē. Mūs tur gaida Paulo Nr. 2. Tā kā izmantojam GPS, mūsu abu telefoniem sāk beigties baterijas un vienīgais ceļvedis mums tagad ir Paulo īsziņa: “Kad iebrauksiet Peničē, apstājieties pie pirmās lielās mājas un uzpīpiniet”. Brīnumainā kārtā, viss ir tieši tik vienkārši un Paulo mājas atrodam ar pirmo piegājienu un pēc ierašanās viņš mūs ved uz vienīgo veikalu, kuru slēgs pēc 15 minūtēm, jo man jāpaspēj nopirkt izdzīvošanas minimums – matu un zobu sukas. Pēc tam jau viss ir labi – klausāmies Paulo stāstos, iedzeram portvīnu un aizlaižam arī līdz vietējam klubam, lai pasēdētu pie bāra un paskatītos sērfošanas video. Tā kā mūsu namatēva māja ir piebāzta ar sērfošanas dēļiem ka biezs, tad nākamajā dienā katrs saņemam pa vienam un dodamies uz pludmali. Vispirms gan izstaigājam skaistās klintis un džeki smejas par to kā es ik pa laikam iekliedzos, kad takai pāri pāršaujas kārtējā ķirzaka. Diemžēl šodien nav īpaši viļņains, tāpēc pārsvarā uz dēļiem gulšņājam un viļņi pārāk neķeras, līdz tomēr vienā iekļūstu un turpmāk zinu, ko nozīmē būt veļasmašīnā. Pēc pusdienām atvadāmies no Paulo un dodamies uz Obidos, kas ievērojama ar to, ka apkārt tās skaistajai vecpilsētai ir mūris, pa kuru var apiet visai teritorijai apkārt. Izstaigājam šaurās ieliņas, ievelkam degunā vēstures un puķu smaržu un laižam tālāk uz Aveiro, kas ir tāda kā Portugāles Venēcija, ar vairākiem kanāliem un arī gondolām. Esam apstājušies vienā no šaurajām ieliņām un sagaidām savu namamāti Mariannu – meiteni no Brazīlijas, kura pārcēlusies uz Portugāli, jo tad, kad viņas dzīvokli atkārtoti aplaupīja un šī pasākuma ietvaros tika draudēts arī ar ieroci, viņas mērs bija pilns un cerībā uz labāku dzīvi, tika sakrāta nauda biļetei un te nu viņa tagad bija un to visu stāstīja un paralēli gatavoja mums vakariņas – zupu un īpašas bulciņas, ko atzinām par ļoti gardām. Nākamajā dienā izstaigājām Aveiro skaistākās ielas un apmeklējām kārtējo zivju tirgu man par prieku.

Mūsu ceļojumam strauji ejot uz beigām, ieradāmies pēdējā pieturas punktā – Porto, kur uzkavējamies pāris stundas un tad jau, iespaidu un notikumu pārņemti, noguruši, bet apmierināti un laimīgi, uzsākām ceļu mājās – no Porto ielidojām Šarleruā, kur pavadījām nakti izklaidējot tautu ar foto projektu “Pasaules miers”, kurā fotografējām, kādās tik pozās un nepozās cilvēki guļ, uzspēlējām limbo zem tām lentēm, kas atdala rindas, nosvērāmies uz somu svariem un aizmigām uz kāda galda. Kaut kā beigās aizkļuvām līdz Rīgai un – sākām plānot, kur dosimies nākamreiz :)