Pozitīvais ir tas, ka vakar, izpildot trenera noteiktos motokrosa vingrinājumus, jutu, ka ir atkal progresēts. It īpaši tad, kad pagriezienā izdodas to moci sagāzt slīpi un liekas, ka varētu jau vēl vairāk, ja pacenstos. Vakardienas lauka elements bija ātri braukt, tad ātri sabremzēties (nospiežot sajūgu uzreiz jāspiež bremzes un arī vienlaicīgi jāpārslēdzas uz zemākiem pārnesumiem un tas ir diezgan grūti - uzreiz liekas, ka abas kājas ir kreisās) - tur ir tā, abas rokas un kājas kaut ko dara un vēl jāatceras atšaut dibens, lai moci stabilizētu, kā arī nedrīkst bremzes spiest par daudz - tā uzreiz pakaļējais rats izslīd).
Pēc tam arī pa trasi braucot pašai bija riktīgs prieks, ka izdodas arvien ātrāk, lai gan vēl jau diezgan tāls ceļš ejams, jo tik un tā ne vienmēr izdodas ieturēt dziļās smiltīs to līniju, kuru esmu iedomājusi. Bet es zinu, ka ar laiku man tas tomēr izdosies un pa tramplīniem es arī lekšu arvien augstāk.

Turklāt Atis Pārums, pie kura trenējos, arī ir reāli õsam. No visiem treneriem, pie kuriem esmu bijusi, viņš liekas visforšākais - gan kā personība, gan arī tāpēc, ka viņš vienmēr jēdzīgi paskaidro un izskaidro un ir pietiekami pacietīgs, lai spētu noskatīties kā kļūdas tiek pieļautas atkal un atkal un neiedotu bietē. Lai gan vakar viņš man tomēr veltīja arī vienu "nu, super!".