Pēdējās divas dienas esmu kļuvusi par kaut kādu miega peli un aizmiegu pusmotokrosā. Turklāt pēdējā Pasaules kausa motokrosa gonka bija ļoti interesanta jo notika mālainā trasē (Brazīlijā), pār kuru bagātīgi nogāza lietus, līdz ar to braucēji brauca divreiz lēnāk un jau pēc pirmā pagrieziena pēc starta nebija iespējams īsti pateikt, kurš ir kurš, jo visi, izņemot līderi uz neilgu brīdi, bija kļuvuši par māla dubļu cūkām kopā ar močiem. Ja paveicās un braucējs nenokrita, tad vismaz no aizmugures numurs bija manāms un līdz ar to braucējs atpazīstams. Nu skatītājiem jau forši, braucējiem gan ne pārāk. Pozitīvais varbūt vienīgi tas, ka tie ātrumi šādos apstākļos uzreiz ir mazāki un kritieni kaulus nelauzoši.

Šis, piemēram, ir Herlings, labākais sīko klases braucējs, pašpasludinātais Fastest man in sand (septembrī kļūs  pilngadīgs un tad varēs leģitīmi priecāties par gadījumiem, kad viņš vazājas apkārt bez krekla).