Nav stāsta priecīgāka ar taupīšanas metu,
Kā stāsts par Rimi un žīdelības skeču.

Pēc Klimpas fūdkorta apmeklējuma nobraucām lejā uz Rīmu, bet tur, viss vienā kaudzē, blakus bērnu preču aizgaldiem, Valmiermuižas alusa tornis - 0,89 ar atlaidi un 0,69 ar Rimi karti. Kura, kā izrādās, bija atstāta mājās uz klavierēm kopā ar tiesībām (vecuma skleroze).
Bet zinkā, piektdiena, kurā, tāpat kā citās nedēļas dienās, gribas alu, bet žīda princips stāv pāri naudas maka ar pietiekoši daudz naudu principam un es savam pavadonim, lieliskajam, saku: "Davai ņemam to alu un pie kasēm es nočekošu mājsaimnieces, jo viņām jau vienmēr tās kartes ir līdzi, un paprasīšu, lai aizdod."
Pieejam pie kasēm, bet tur, eh, nevienas attiecīgās lomas izteiktas pārstāves. Viena gan bija, bet viņa spītīgi negriezās iekšā nevienā kases steliņģī un mēs, smagu sirdi, iestājāmies rindā, kad, tavu žīda laimi, priekšā stāvošais vīrietis izvelk gatavībā sarkano plastmasas gabalu - es uzreiz sataisu acis un - jess, žīds līksmo, jo karti dabūju. Vīrietis gan arī bešā nepalika - iedevu viņam Rimi uzlīmi, jo pati nekrāju (vnk redzēju, ka šis tās savāca).

Lūk, īsts žīds ir gatavs rīkoties arī tad, lai ietaupītu 40 santīmus! Pat ja nav jāuztur bērni, mājdzīvnieki un auto.