"vairumā" ir tāds ļoti slidens termins. Bet jā, stingri ņemot, es domāju, ka cilvēki, kas ir auguši sakarīgās ģimenēs, dabūjuši jēdzīgu audzināšanu un izglītību (ar to domājot nevis "obligātijābūtdoktorgrādam", bet "izglītību, kas ir piemērota cilvēka interesēm un nākotnes profesijai"), kā arī nav dabūjuši kautkādus ekstra sūdīgus apstākļus, caurmērā ap to vecumu, kad vecāki vairs nespēj sevi pilnībā nodrošināt, var viņus atbalstīt un arī atbalsta. Jeb, formulējot to otrādi, es nepazīstu daudz cilvēku, kuru vecākiem nepieciešams atbalsts un kas šo atbalstu nesniedz, jo negrib vai nevar.

Enīvej, uztaisot trīs bērnus, pietiek ar vienu, kas izaudzināts par jēdzīgu keksu, kas a) normāli pelna un dod piķi b) apbērnojas un izaudzina lieliskus mazbērnus, kas attiecīgi vāc vecvecākus.
Man šķiet, ka šajā shēmā varētu būt mazāk riska nekā plānā "uzticēsimies valstij/bankai/klimatam/figņām, kas dos pensiju/saglabās vai cels iegādātā īpašuma vērtību".