(Saceru līgumu, bet drusku zē bē jau, tāpēc jāpakustina e-tinte un jāieraksta kaut kas te).
Atskatoties uz pēdējiem ierakstiem savā cibā, secinu, ka kaut kāda baigi iejūtīga pret šo kopienu esmu palikusi, tiek cilātas praktiski tikai tādas tēmas, kas: a) nevienu nepiš; b) nevienu neaizskar vietās. Ja par pirmo pohuj, jo mani gan tas viss interesē un es vienmēr ar prieku pārlasu savus ierakstus, tad otrais gan ir besīgi, jo agrāk mani nekas īpaši neatturēja izrunāties par tēmām, pēc kurām mani piedraugoja, atdraugoja un komentāru rezultātā klaviatūra gandrīz sakusa no sakaitētajiem pieskārieniem diskutējot par taisnībām. Redz, viendien izdomāju, ka uzrakstīšu kaut ko par vecāku-bērnu tēmu. Bet tad uzreiz iedomājos, kā nāk tās mātes virsū ar visiem tiem standarta tekstiem "a tev nav bērnu, ko tu vispār vari teikt" un kaut arī es uzskatu, ka man ir gan tiesības teikt visu, ko gribu, jo es arī kādreiz esmu bijusi bērns un joprojām esmu, tieši tāpēc spēju cirst zivi šajā jautājumā, es sapratu, ka vispār, pohuj man tomēr un labāk jau ieraksti par motokrosu un virtuālā dzīve kā braukšana pa ceļu Igaunijā, līdzenu un bez bedrēm, bez jebkādiem satricinājumiem. Turklāt, ja nu drausmīgi gribas izteikties, tad es to daru sava bf klātbūtnē pie mūsu apaļā virtuves galda, jo viņu nekas neaizskar un nesatracina, īpaši jau mani uzskati par visām tām tēmām, par kurām cibā noteikti būtu cepiens. Bet varbūt es kādudien atkal izdomāšu iziet no skapja un pateikt, ko es par šo un to konkrētajā brīdī domāju un come what may pēc tam. Turklāt, komentārus var arī nogriezt un izlikties, ka šis žurnāls ir tikai un vienīgi manām skaistajām acīm paredzēts.