Šad un tad birojā iegriežas viens varen freaky velokurjers, kurš izskatās kā rūķītis un kurš vienmēr cenšas parunāties.
Es: Labdien!
Viņš: Diena laba, jo ir otrdiena!
Es: Jā, pirmdiena nav.
(Saruna iesākas gandrīz kā Rebekas Blekas dziesma).
Viņš (skatoties uz ierāmēto foto man aiz muguras): Vai tā ir Berlīne pēc bomabrdēšanas?
Es: Nē, tā ir Roma pēc laika zoba.
Parakstu pavadzīmi.
Viņš: Tu aizmirsi norādīt savu svaru un mājas adresi! (viņš man rāda lauciņus, kur jānorāda (sūtījuma) svars un piezīmes).
Un tad es nosarku un smējos un viņš teica, ka viņam patīk, ka cilvēki smaida.