Man ļoti patika anekdote, ko izlasīju pēdējā "Sestdienā":
Kāds vīrs piedzēries pārnāk mājās. Tiklīdz aizvēris durvis, pilnā kaklā auro: Ei! Esmu pā-ārradies!
Ar strauju kustību vīrs nosviež vienu kurpi, tā aizlido koriodra kaktā, pēc tam otru, kas atsitas pret griestiem un nokrīt zemē. Turēdamies pie sienām, vīrs iestreipuļo virtuvē, vandās pa ledusskapi, spārda virtuves ķeblīšus, plēš traukus un turpina aurot: Esmu mā-ājāāās!
Pēc tam ieiet viessistabā, pieiet pie grāmatplaukta, ar rokas vēzienu noslauka uz grīdas veselu kaudzi grāmatu, apgāž televizoru, saplēš vāzi. Un pilnā kaklā auro: māā-jās esmu!
Tā aurodams vīrs ieiet guļamistabā, iegāžas gultā ar visām drēbēm un nopūšas: Cik gan labi ir dzīvot vienam!

Re, kaut arī bija gari jāpārraksta, ar šo anekdoti ievadā es gribu teikt, ka ehh, vot vienatne reizēm ir reāli forši. Kā jau iepriekš biju rakstījusi - cik forši reizēm bija pārnākt uz to savu kanurku un ēst šprotes pa taisno no bundžas skatoties supermodeles. Un neviens neko neprasa. Un nevienam neko nevajag. Tu esi laika un telpas pavēlnieks.
Tāpēc labi, ka ir komandējumi :)