Ikdienišķie novērojumi
Pēc darba ievilkos veikalā nopirkt kaut ko bezbēdīgām vakariņām (mocarella, avokado, graudu maize un banāni anāni, jo tie visi jau ir pagatavoti) un riktīgi iesmēju par šo: kāda 4 gadus veca meitenīte stāv piespiedusies pie konfekšu stenda - viņas mamma prasa, kāpēc viņa nenāk tālāk šai līdzi un sīkā pamet TĀDU skatienu uz tām končām; tad vēl otra sīkā, kuru mamma iebāzusi lielajos iepirkuma ratos un sīkā saka, ka viņai vajag, lai viņai nopērk kaut ko tur un ja nepērk to, tad vajag to - viņas mamma saka, nu labi, nopirks to un atskan sauciens "JĒ!". Un es gribu pieminēt arī kādu tēti, kurš savus mazos dēlus bija iebāzis katru savos spēļu-auto-iepirkumu ratos un sīkie bija baigi priecīgi, jo tētis šos stūma blakus un tas taču ir tik ōsam.
Savukārt ja uz veikalu es eju ar kādu kopā, tad, kaut arī nevaru ielīst tajos spēļu ratos (jo man ir pārāk garas kājas), tad pie visādiem stendiem ES drīkstu taisīt lielās kaķīša acis un teikt "JĒ!" (attiecīgos brīžos) un es netaisos šo pozīciju kādam atdot! :D