Vakar kopā ar veed_logs, shelly un vēl vienu džeku, kurš ir visa šampanieša sakne, braucām uz kalnu.
Kopš es ieklausos viedajos padomos, ko saņemu no sava drauga (šorīt gan viņš bija pelnījis ar seju zīmēt smailijus sniegā, bet nekas, atriebšos un aizmirsīšu), tagad es pa kalnu nevis braucu, bet hujārīju. Pat tā stāvā Riekstukalna trase man ātri apnika, tāpēc pievērsos snovparkam. Sākumā braucu pampakiem apkārt, bet tā kā pa tramplīniem lēkāja kādas 10 gadus par mani jaunākas beibes, mans pašlepnums tika skarts vietās un arī es, domājot gaišas domas (nu kas gan sliktāks par lauztu roku un sasistu pakaļu gan atgadīsies), saņēmos un lecu. Un lecu un lecu un lecu un man sanāca biežāk nekā nesanāca.
Pēc snovošanas sākās jautrākais, kas izvērtās sliktākajā. shelly paveicās, jo viņa izkāpa vienu šampanieti agrāk, savukārt man ciešanu kauss bija jāizdzer līdz galam un pēc tam jāpiedzīvo šampanieša reverss (atpakaļgaita, ja gribam izteikties latviski).
Jebkurā gadījumā, galvenais, ka mans dēlis un es tagad esam lecīgi.