Lai domātu par sevi un savu laimi nekādas īpašās spējas un māka nav nepieciešama. Ir viegli būt egoistam. Tieši bērna pieteikšanās, manuprāt, var kalopt kā pirmais "pavērsiens" tam, lai tu sāktu pārstāt būt egoistisks un savas vajadzības noliktu otrajā plānā. Vismaz ar mani tā bija. Jāatzīst, ka pirms tam gan domāju pavisam citādi un, iespējams, ka tu nemaz nevari savādāk domāt, līdz kamēr ar tevi pašu tas nav noticis. Par to, ka ir negodīgi pret jauno personību, ka nevarēsi viņam kaut ko iemācīt un tmldz, protams, bet, ja visi tā domātu, tad daudzi no mums pasaulē nemaz nebūtu radušies. Vai tā būtu labāk? Var jau būt. Taču, manuprāt, ir daudzas lietas, ko mēs nenosakām paši un kas nav mūsu varā, kas ar mums vienkārši "notiek". Gudri spriedelēt par to kā vajadzētu un kā būtu labi jau var un tas arī daudz tiek darīts, bet, kad reālā dzīve tev liek ar ko tādu saskarties aci pret aci, tad nekādas ētikas teorijas un aprēķini nelīdzēs, būs vienkārši jādzīvo.