Re, kā pateica...
... rītausmā dodieties pastaigā pa parku vai uzlūkojiet rasu, kas rotā rozes ziedu. Nogulieties zemē un verieties debesīs, ļaujiet prātam saplūst ar to plašumu. Lai ārpusē esošās debesis atmodina snaudošās debesis jūsu prāta iekšienē. Stāviet pie upes un sapludiniet savu prātu ar tās straumi, saplūstiet ar tām nepārtrauktajām čalām. Apsēdieties pie ūdenskrituma un ļaujiet tā dziedinošajiem smiekliem attīrīt savu garu. Pastaigājaties pa pludmali un izbaudiet jūras vēja spirgtumu sejā. Godiniet mēnesgaismas skaistumu un ļaujiet tai līdzsvarot savu prātu. Apsēdieties pie ezera vai dārzā un, lēni elpojot, ļaujiet savam prātam noklust, mēnesim majestātiski un lēni uzlecot skaidrajās nakts debesīs...

"Tibetas dzīvo un mirušo grāmata"
Sogjals Rinpoče

PS. Man likās, ka ši spēja ir katram, tikai ir aizmirsusies, bet aizvien pārliecinos, ka tā tomēr ir dzīves laikā jāiemācās.