nopietni, tā gribēšana studēt ir vispār pirmā lieta, ko es gribu. pirmais mērķis dzīvē.
kāpēc gribas? jo tas, ko es studēju, ir pirmā lieta, ko es gribu darīt kā darbu. tā kā pa īstam ir sajūta pirmo reizi dzīvē ka ir kaut kas, ko es gribu darīt savā dzīvē. es nezinu, vai sanāks un tā tālāk, dzīve nav garantēta, ikviena diena var būt pēdējā, es varu arī nekad šo mērķi nesasniegt, bet tā ir pirmā lieta, ko es vispār gribu, un man, ja godīgi, gandrīz vai pietiek tikai ar to.
jo es ļoti daudzus savas dzīves gadus, kopš pašas skolas un vēl agrāk, dzīvoju ar tādu pilnīgu bezmērķību.
ir tādi bērni, kuriem viss padodas, visi priekšmeti, viņi brauc gan uz fizikas, gan literatūras olimpiādēm, ok, nekur nav pirmās vietas, bet atzinības raksti gadās. viss sanāk, bet nav, kur iet. es biju tāds bērns.
nu tā.

kā nonākt līdz tam punktam, kurā tu atrodi savu mērķi? ja tu esi piedzims, tev ir sava vieta. un tai ir jābūt tādai vietai, kur tu esi laimīgs, savādāk neskaitās.

un vēl man liekas, ir svarīgi, lai tu esi gatavs būt ar kādu kopā.