1)Pirmajam teikumam pilnībā nepiekrītu. Es nenostādu sāpes attiecību pamatā, es tās nostādu kā nenovēršamu punktu attiecību beigu posmā. Sāp jau tikai beigās. Bet ja pieņem, ka beigas var arī nepienākt, tad var arī nesāpēt nemaz. (Draudzība līdz mūža galam, laulība līdz sirmam vecumam, dzimtenes mīlestība utt.)
2)Manuprāt, draudzīgu attiecību pārtrūkšana ir vēl sāpīgāka nekā pāru attiecību pārtraukšana. Es neteiktu, ka man ļoti sāpētu par tiem skolasbiedriem, bet es mēdzu par viņiem atcerēties un aizdomāties. Tātad kaut kāda maza sāpīte ir bijusi.
3)Katram ļoti individuāli, atkarīgs no konkrētajām attiecībām. Un jā, arī šie abi un vēl miljons iemeslu.
Bet šis viss ir tikai filozofija. Atgriežoties pie pamatjautājuma - ja nu gadienā tomēr atrod veidu kā to izdarīt nesāpīgi, tad pasaki arī man.