par rūķiem - lieliem un maziem
bērnudārzā mums visiem bija tik svarīgi, ka vecāki atnāk mums pakaļ, ka viņi atnāk uz pasākumiem, kuriem gatavojoties, mazie rūķi bija cītīgi mācījušies dzejolīšus. toreiz tas bij tik ļoti ļoti svarīgi, ka, ja mamma kaut nedaudz nokavētu, acīs būtu asaras un doma, ka vecāki rūķi aizmirsuši/pametuši utt.
bet lieliem bērniem taču ir vienalga.kas tad viņiem - paši lieli, paši gudri, neko viņiem vairs no vecākiem nevajag un biežākais teikums ir"lieciet tak mani mierā"!
šodien 2reiz nācās pārliecināties, cik tomēr viss ir savādāk.viens jau sen kā liels rūķis bij bezgala priecīgs, kad viņam svarīgā dienā vecāki bij blakus un vienam gandrīz jau lielam rūķim nācās saņemties, lai nesāktu bimbāt, jo vecākiem nešķita svarīgi piedalīties rūķa klases vecāku - bērnu pasākumā.