"Ne tu esi vajadzīgs kādam, ne kāds ir vajadzīgs tev!''
kopumā varu teikt - siena malā nav pagājusi, dzīve nav nedz izmācījusi mani, nedz ļāvusies, lai to izmācu es, spītība nav zudusi, radziņus neviens nav spējis novīlēt. stūrī dzenu pati sevi, nespēju nedz piekāpties, nedz ļaut, lai piekāpjas man.
liekas, ka kāpju kādā tornī arvien augstāk un augstāk, apzinoties, ka vienīgā iespēja ir nolekt. tomēr es kāpju un kāpju, kaut arī labi saprotu, ka, jo augstāk kāpšu, jo sāpīgāk pēc tam. bet es nespēju apstāties vai domāt līdzi. gribas kliegt - pagrūdiet, tak mani! tas, protams, būs nežēlīgi, bet ar katru pakāpienu būs vēl daudz ļaunāk.