un tad nu ir tā kā ir. vai arī tomēr ir tā kā es to pati esmu gribējusi. nē, laikam tomēr tā kā ir. sarežģīti. diezgan. priekš nu jau vairs nesāpošas galvas un "tikko pamodos" sindroma.
attaisīju acis un nesapratu. neko nesapratu. ne to vai ir rīts, vai vakars, vai ir jāceļas, vai varbūt jau vairs ne. nez no kurienes uzradusies "tā vajag" apziņa mani piecēla, lai gan joprojām iemeslu tam neredzu it nevienu.
ja padomā tad, šorīt pirmā doma bija - bljaadj, rīts, labi, vēlāk pagulēšu.
pa dienu uzmundrinošākā no visām bija - vēl mazlietiņ un tad jau varēs gulēt.
tagad atkal - saņemies bišku, tad iesi gulēt.
un nav nemaz pārsteidzoši, ka gulēšana ir manas dzīves jēga, lai cik nožēlojami tas arī neizklausītos.
šitais viss murgs man izskatās kā tāds filozofiskās mauķeles otrā rīta savārstījums, bet cerams, ka tik traki vēl nav.

un vispār šodien bišku sabruka mans tik ilgi mocītais kāršu namiņš. pareizāk gan būtu - pēdējā burbuļu pils. lai gan nē, es tak pati tos burbuļus aizpūtu jau sen.
un vispār izskatās ka es te tā kā sūdzos un man diemžēl šai domai nav pretargumentu.