Gribas šo nakti, mūziku un vienatni, o jā, un lai darbs iet no rokas, un no turienes viņš iet. Lai neviens nezvana, lai redzēt mani grib tikai tie aptuveni 6 cilvēki pasaulē, ar kuriem esmu ar mieru ielaisties. Un freidiskais atslēgvārds te ir "miers". Saprotams, ka visi tādi ilggadīgi ieslodzītie baidās iziet pasaulē! Ja nu kaut ko apgāzīs un saplēsīs, un jākomunicē arī vēl. Nja. Domājot par eventuēli izniekoto dzīves laiku, nespēju atrast sevī nopietnas vainas jūtas. Kā ir vislabāk, tā ir vislabāk. Ko vēl? Pavisam traka vēlēšanās: lai miers ir tik ilgi, kamēr apnīk. Btw sastapu kādu aroda māsu, izteica man pārmetumus par pulciņa neapmeklēšanu, tā esot augstprātība; un es kādas 20 min pat ticēju, ka mans dzīves aizinājums ir dzert tēju ar ļaudīm, kuriem, redziet, "vajadzīgas jaunas asinis". Nēnu, jaunās asinis varētu uztvert par komplimentu, ja nezinātu, cik tiem tējas dzērājiem gadu.
Ai, nafig. Vēl ir laiks, līdz būs tipa jāiet gulēt, lai tipa rīt var sakarīgā laikā pamosties, jo dienai vajag būt garai. Nekas, ka tumšs, tas nudien pāries. Bet patlaban vēl kādu stundu varu justies dzīva.